Pa baltu sniegu nāve nāk
Tās soļi viegli, nedzirdami iet
Tai līdzi tā kā melni vilki
Skrien neprāts, bads un vecas bailes

Kā sveces sēru istabā
Kāds iededz pāri egļu smailēm zvaigznes
Un sals ar savām ledus skavām glāsta
Līdz visu pārņem savāds siltums...

Drīz nakts sniegs roku dvēselei
Pa baltu sniegu projām vedīs
Tad laiks būs nācis vilkiem dzīrot
To acis tumsā auksti zvēro

Tās tālās zvaigznes debesjumā
Pār egļu smailēm, vēlā stundā
Deg klusai piemiņai kā sveces
Kas vēl par mani atcerēsies?

Es nedzirdu, kā nāve nāk
Pa baltu sniegu, zvaigznēm mirdzot
Es nemanu, kā egļu ēnās
Trīs melni vilki mani vēro

Vien sals ar ledus rokām glāsta
Un visu pārņem savāds siltums