Tā aiziet gaisma lēna kā tumšā atvarā
Tur sen jau nogrimusi guļ mana sāpju sirds

No tumšiem nama logiem es veros rudenī
Kur krēslas miglā aukstā Tavs rēgs caur ēnām slīd

Kā skumju attēls prātā reiz salauzts solījums
Es dzirdu bēdu soļus, kas tuvāk nāk arvien

Un dienas ātri paiet, un naktis garas kļūst
Steidz dzīves straumes projām, sirds vientulībā lūzt

Tā aiziet gaisma lēna, tai skumīgs skaistums līdz
Man paliek tikai ēnas, kauss rūgtām zālēm piepildīts

Un rudens veras manī, tā acis klusi raud
Tavs rēgs sev līdz uz mūžu nu mani projām sauc…