Es dzirdu tūkstoš balsis
No tumšiem mākoņiem
Vien tuvu dārdošs pērkons
Un bēru zvans tā skan

“Ak cilvēk, kas tu esi?
Tavs ceļš ar ērkšķiem sēts.
Un tavas dzīves straumes
Uz tumšu kapu plūst…”

Kas rokām atņem spēku
Un dvēselei liek skumt?
Kas vajā mūs un moka,
Un cerībām liek brukt?

Es esmu viens, neviena cita nav
Es nezinu, kur gaisma mīt
Vien ēnas tukšās telpās staigā
Man nav, ko mājās sagaidīt
Mans neprāts, tumšās dziņas
Kā ļauni kraukļi ķērc un plosa
Ar līkiem nagiem vientulību manu
Neviena nav, es kliedzu naktī…

Es dzirdu tūkstoš balsis
No tumšiem mākoņiem
Kā tuvu dārdošs pērkons
Un bēru zvans tās skan

Un izmisums pār rudens laukiem
Uz melna zirga trauc
Šai grēku pilnai pasaulei
Vairs laika nevaid daudz!