Veļu māte, skumju māte
sveču liesmas vējā trīc
teic man, kamdēļ nerimst sāpes
un pār zemi neaust rīts?
Simtiem jūdžu tavas rokas manu vārgo miesu nes
klusi izbeidz manas mokas
ēnu segām acis sedz
Gudri vārdi, laiks un tumsa
dziedēt nespēj nāves brūces
kur ņemt spēku elpot tālāk
asins melnā zemē sūcas...
Nebūtība, tumšais atvars
Atrauj dvēseli no miesas
Otru iemet aukstā kapā
Veļu māte, skumju māte
Tevis nav, un manis arī
Tevis nav un manis arī
Tevis nav un manis ar